Ja ir jūra, tad ir osta, kuģi, zvejnieki un arī tūristi, kurus vilina jūras un zvejniecības tiešums un skarbums. Vācijā, Ziemeļjūras pusē esošajā Lejassaksijas pavalstī ostas pilsētās tiek pamatīgi ieguldīts piekrastei raksturīgo vērtību popularizēšanā, lai arī pašu zvejnieku skaits pēdējo gadu laikā ievērojami samazinājies.
Lai iepazītos ar piekrastes zvejnieku darbu, zivju un zvejniecības popularizēšanu, septembra sākumā 18 zvejnieki no visas Latvijas piekrastes devās uz Vāciju, kur iepazinās ar Kukshāfenas, Bremerhāfenas, Neiharlingersielas un Timenndorfas pieredzi.
8. septembris. Kukshāfena.
Tikšanās ražotājorganizācijā “Kutterfisch GmbH”, kas ir lielākā mazapjoma dziļjūras zvejniecības ražotāju asociācija Vācijas Ziemeļu piekrastē un tās galvenā mītne atrodas Kukshāfenā. Uzņēmumā kopumā strādā 110 darbinieki, no tiem 60 uz kuģiem. Uzņēmumā apvienojušies šobrīd sešu kuģu īpašnieki, un viņu nozvejas zonas ir Ziemeļjūrā un arī Baltijas jūrā.
Pārstrādē strādā 35 pastāvīgi nodarbināti speciālisti. Viņus raksturo augstas profesionālās prasmes un elastība, jo “Kutterfisch-Zentrale” (pārstrādes nosaukums) uzņēmumā viss ir atkarīgs no neregulāra zvejas ritma: dažreiz darba diena sākas plkst. 1 no rīta, dažreiz plkst. 4 pēcpusdienā. Visi darbinieki ar savu darbu garantē, ka uzņēmums var jebkurā brīdī piegādāt saviem klientiem svaigāko zivi.
“Kutterfisch-Zentrale” dibināta 1964. gadā kā Ziemeļjūras ražotāju kooperatīva pārstrādes uzņēmums. Tās mērķis bija – un joprojām ir – samazināt atsevišķu zvejnieku pārdošanas risku zivju izsolēs.
“Kutterfisch-Zentrale” pats pārstrādā un pārdod zivis: tādējādi var garantēt augstāko kvalitāti no nozvejas līdz piegādei.
Mums bija iespēja apskatīt uzņēmuma telpas. Vienā daļā izvietotas uzņēmuma “Bader” ražotas iekārtas, kur notiek lielo zivju (laši, mencas) apstrāde. Tā tiek veikta pamatā automatizēti cilvēku uzraudzībā – zivis tiek filetētas, no tām ar īpašu iekārtu tiek izņemtas sānu asakas, atdalītas muguras un vēdera spuras, tālāk filejas tiek automātiski sagrieztas gabaliņos, nosvērtas un ievietotas iepakojumos.
Uzņēmuma vadītājs skaidro, ka uz jaunajām iekārtām pamatā tiek apstrādāti laši, ko iepērk Islandē un Norvēģijā, jo šobrīd pašu nozvejoto zivju ir maz. Pamatā ir bezatlikumu tehnoloģijas, jo atgriezumi – asakas, spuras un nelikvīdie laša gabali – tiek izmantoti dažādu smēriņu, frikadeļu un tamlīdzīgas produkcijas gatavošanai. No veselas zivs 50-52% ir filejas, pārējais nonāk blakusproduktu ražošanā.
Otra ražotnes daļa pamatā tiek iedarbināta tad, ka tiek ievestas pašu kuģu nozvejas, kur ir dažāda veida plakanās zivis (plekstes, zeltplekstes utt.), kā arī pelaģiskās zivis.
Runājot par zvejas iespējām, RO pārstāvji min, ka Vācijā katrā reģionā ir sava zvejnieku ražotājorganizācija. Baltijas jūras pusē zvejnieku skaits dažādu liegumu dēļ ir ievērojami samazinājies un ir atbilstošs pieejamajam zivju resursam. Ziemeļjūras pusē zvejas iespējas ir plašākas, tomēr ir ierobežojumi, ko nosaka vēja parku attīstība. Par visiem ierobežojumiem un dīkstāvēm zvejnieki saņem kompensācijas. Labākais zvejas laiks Ziemeļjūras pusē ir no augusta-septembra līdz Ziemassvētkiem. Gada pirmajā pusē zveju ierobežo dažādi zvejas liegumi.
Pirms desmit gadiem RO “Kutterfisch” Ziemeļjūras pusē bija 6 kuģi un Baltijas jūrā 7. Šobrīd abās zvejas vietā palikuši pa 3 kuģiem. Visas nozvejas tiek nodotas pārstrādei RO ražotnei, cenu un iemaksas RO nosaka paši kuģu īpašnieki, bet RO uzturēšanā kopumā tiek ieskaitīti 10-15% no nozvejoto zivju vērtības.
Ražotājorganizācijas ražotnei līdzās atrodas zivju veikals, kur iespējams iegādāties dažāda veida jūras produkciju – gan svaigas, gan apstrādātas zivis. Turpat ir arī restorāns, kas piedāvā dažādus zivju ēdienus.
Pēc ražotnes apmeklējuma tikāmies ar Kukshāfenas birģermeistaru Uvi Santjēru. Stāstot par savu pilsētu, viņš uzsvēra, ka Kukshāfena 60.-70. gados bija nozīmīgs zivsaimniecības centrs, un liela daļa pilsētnieku un apkaimes iedzīvotāju bija nodarbinātu šajā nozarē. Šobrīd zivsaimniecības mugurkauls pilsētā ir “Kutterfish”, bet ekonomiku virza vēja ģeneratoru ražošana. Zivsaimniecība saglabājusies pamatā tūrisma dēļ, jo Kukshafena ir daudzu ceļotāju iemīļots galamērķis. Te ir skaistas pludmales, sakopta vide un iespējas nobaudīt gardus zivju ēdienus.
Tā kā plašo zvejas ierobežojumu dēļ pašu nozvejotu zivju apjoms ir ievērojami samazinājies, zivju produkciju ieved no ārvalstīm, pamatā no Islandes. Kukshafenā atrodas arī Islandes uzņēmuma “Maros GmBh” birojs un ražotne, caur kuru Vācijā nonāk plaša zivju produkcija – dažādi sagatavotas mencas, jūras asari, Grenlandes paltusi utt. “Maros” vadītājs Oskars Sigmundsons ir arī Ziemeļjūras zvejniecības asociācijas vadītāja vietnieks, kurš pārstāv zvejnieku intereses sarunās ar valdības pārstāvjiem. Sigmundsona kunga piedalījās kopīgajās pusdienās, īsi iepazīstinot ar viņa pārstāvēto uzņēmumu un minot, ka tam būtu interese plašāk darboties arī Baltijas reģionā.
Uve Santjēru interesēja, kā Latvijā tiek saglabāti mazie zvejniecības ciemi, jo Vācijā Ziemeļjūras daļā aizvien grūtāk ir noturēt nozari, kas ir būtiska tūrismam. Birģermeistars atzina, ka iedzīvotāji ir ieinteresēti strādāt vēja ģeneratoru ražotnēs, kur ir labāka darba samaksa, līdz ar zivsaimniecībā un tūrismā aizvien izaicinošāk ir atrast darbarokas.
Tūrisma attīstība Kukshafenā ir uzticēta Ekonomiskās attīstības aģentūrai, kas ir pašvaldības izveidots uzņēmums. Aģentūras projektu vadītājs Hauke Knusts mūs izvadāja pa pilsētas centru, izrādot tajā uzstādītos informatīvos stendus, kuros aprakstīta Kukshafenas zvejniecības un jūrniecības vēsture un tagadne. Lai uzsvērtu pilsētas saistību ar zvejniecību, skvēros uzstādīti dažādi vēsturiski priekšmeti no seniem kuģiem, dažādas skulptūras un citi elementi.
9. septembris. Bremerhāfena.
Diena sākās ar senās zivju kūpinātavas “Franke” apmeklējumu. Tā šobrīd ir viens no centrālajiem elementiem tūristu iecienītajā vecās ostas un pasta stacijas rajonā, ko sauc par “Schaufenster Fischereihafen” jeb Zvejnieku ostas skatlogu.
Herberta Frankes veidotā zivju kūpinātava Bremerhāfenā darbojas jau teju 100 gadus un joprojām ir Frankes ģimenes īpašums. Tā ir īpaša ar to, ka palikusi vienīgā visā Vācijas piekrastē, kam ir atļauja zivis kūpināt ar tradicionālo kūpināšanas metodi lielās krāsnīs, kas atrodas turpat tirdzniecības zālē.
Dūmu smarža un iespēja iegādāties svaigi kūpinātas siltas zivis teju pa tiešo no krāsns pievilina cilvēkus – pircēju vidū ir gan vietējie cilvēki, gan tūristi. Frankes kundze, kura mūs labprāt uzņēma un izrādīja seno kūpinātavu, atzīst, ka mūsdienās šādu kūpinātavu radīt vairs nebūtu iespējams pastāvošo normatīvu dēļ. Kūpinātava strādā, jo tai ir piešķirts nacionālā kultūras mantojuma statuss.
Kūpinātava ir atvērta jau no 8 rītā, kad tiek vērtas vaļā arī krāsnis ar svaigi kūpinātām zivīm – makreles, lašu gabaliņi un citas zivis iegādājamas pa tiešo no krāsns.
Zivis gan pamatā ir importētās, jo Bremerhāfenā zvejnieku faktiski vairs nav. Saimnieki izejvielu iepērk no vairumtirgotājiem. Liegumu dēļ izzudusi arī Ziemeļjūras garneļu zveja, palicis tikai viens pensionēts zvejnieks, kurš garneles zvejo savam priekam un pārdod turpat līdzās kuģa piestātnei izveidotā tirdzniecības vietā.
Tomēr tūristi Frankes kūpinātavas apmeklējumu novērtē kā nebijušu pieredzi. Zivju noiets ir ļoti labs, jo dienā tiek pārdotas līdz 200 kg kūpinājumu.
Tā kā piejūras pilsētā Bremerhāfenā zivis tiek uzturētas kā viens tūristu piesaistēs elementiem, te ar pilsētas attīstības aģentūras atbalstu izveidota arī “Fischkochstudio” jeb Zivju gatavošanas studija, kur var apmeklēt zivju gatavošanas meistarklases.
Vienā no tādām piedalījāmies arī mēs, nepilnu 2 stundu laikā vērojot, kā profesionāls pavārs apmeklētājus iepazīstina ar zivīm, skaidrojot, kad tās atkarībā no sezonas ir vislabākās uzturam, kā pārbaudīt zivju svaigumu, kā tās tīrāmas un filetējamas, kā arī pagatavošanas knifus un saderību ar garšvielām. Lai meistarklases process būtu labi pārskatāms, apmeklētāji visu uz virtuves letes notiekošo varēja redzēt arī virs tās novietotā ieslīpā spogulī. Šoreiz pavārs iepazīstināja ar pleksti, jūras asari un lasi, tās iztīrīja, filetēja un pagatavoja. Pēc meistarklases klātesošie tika aicināti uz bufeti, piedāvājot gan meistarklasē pagatavotās, gan arī cita veida zivis. Tādējādi iespējams novērtēt pavāru augsto meistarību zivju pagatavošanā un motivē cilvēkus pašiem vairāk gatavot zivis. Ne velti Zivju gatavošanas studijas sauklis ir “Kādēļ gan nepagatavot pašam!”.
Lai dotu iespēju pieredzes apmaiņas brauciena dalībniekiem iepazīties ar zivju ķeršanas aprīkojuma iegādes iespējām, tika apmeklēta ražotne “Engel Netze”. Tās līdzīpašnieks Maikls Engels izrādīja zvejas aprīkojuma noliktavas un darbnīcas. “Engel Netze” ir dibināts 1951. gadā un kļuvis par vienu no lielākajiem zvejas aprīkojuma tirdzniecības un ražošanas uzņēmumiem Vācijā. Tam ir sadarbības partneri visā pasaulē un, kā saka līdzīpašnieks, nav tāda aprīkojuma vai materiāla, ko viņu uzņēmums nevarētu piegādāt. Tiesa, tā kā pēdējos gados zvejas uzņēmumu skaits samazinās, uzņēmums paplašinājis darbību, piedāvājot linumus arī sporta laukumiem un dzīvnieku voljēriem.
Ar Bremerhāfenas zvejnieku ostas kā tūrisma objekta darbību iepazīstināja pilsētas attīstības aģentūras mārketinga un tūrisma nodaļas vadītājas Sebastians Gregoriuss. Vecā zvejas osta vēsturiski bijis rūpniecības rajons, kur pietauvojušies zvejas un arī preču kuģi. Ostas teritorijā bija pasta stacija, no kurienes zivis tālāk vestas uz dažādām vietām Vācijā. Tomēr ar laiku zvejniecība panīkusi un zvejas ostas rajons pārvērties par degradēto teritoriju.
Pilsētai bija divas izvēles – visu nojaukt vai atjaunot, orientējoties uz tūrisma piedāvājumu. Izvēlēts otrais variants, kā rezultātā Brēmerhāfenas zvejas osta kļuvusi par pievilcīgu tūrisma objektu ar restorāniem un tirdzniecības vietām, kas ierīkotas vecās pasta stacijas ēkās. Gregoriusa kungs gan atzīst, ka pašu zvejnieku ostā palicis ļoti maz un zivis tūristiem pamatā tiek iepirktas no vairumtirgotājiem. Turklāt Bremerhāfena mūsdienās zivrūpniecības biznesā zināma ka zivju pirkstiņu ražošanas centrs, no senā zvejniecības varenuma te daudz nav palicis.
Viens no jaunākajiem tūrisma objektiem ir multivizionāla izstāde “Fischbahnhof360”. Inovatīvā 360° projekcijas tehnikā tiek rādītas īsfilmas par Bremerhāfenas zvejnieku ostas un tās zvejas flotes vēsturi un tagadni. Apmeklētāji šeit var uzzināt vairāk par zvejniecības pētniecību, zvejniecības politiku, ilgtspējīgu zvejniecību, zivju pārstrādi un, protams, par pašām zivīm. Īsfilmas ir ļoti iespaidīgas, pašam apmeklētājam ļaujot justies teju kā uz kuģa klāja vai peldot kopā ar zivju bariem Ziemeļjūras dzelmē.
10. septembris. Neiharlingersiela
Neiharlingersiela ir izveidojusies, pateicoties Harlas līča aizsargdambju būvniecībai, un pirmo reizi dokumentos minēts 1693. gadā. Sākumā šeit bija tikai dažas mājas, līdz Neiharlingersiela attīstījās par ostas un slūžu pilsētu. Šobrīd pilsētā ir ap 1000 iedzīvotāju, apmēram tāds pats daudzums cilvēku ik dienu sezonas laikā šeit iebrauc kā tūristi, jo Neiharligersiela piesaista ar īpašo sakoptību, labo tūrisma infrastruktūru un, protams, jūras veltēm un skaisto zvejas ostu, no kuras pa Vatu jūru var doties ekskursijās uz Frīzu salām.
Neiharligersielā apmeklējām “Fischereigenossenschaft Neuharlingersiel” – zvejnieku kooperatīvu, kas pilsētiņas pievārtē izveidojusi savu krabju sijātavu, kam līdzās ir dažādu lietu tirgotava (suvenīri, apģērbi) un ēka ar veikalu un restorānu, kas pamatā orientējas uz zivju produkcijas tirdzniecību, bet ir arī dažādi reģionam raksturīgi produkti.
Mūs uzņēma pilsētas birģermeistars Jurgens Peters, kooperatīva vadītājs, biedrības “Ostas draugi” pārstāvis, kapteinis Manfrēds Gekens, kā arī reģiona FLAG (zivsaimniecības rīcības grupas) vadītājs Marko Vithohns. Klāt bija arī Latvijas goda konsula Lejassaksijā palīdze Dace Piesika, kura sniedza atbalstu pieredzes apmaiņas brauciena organizēšanā.
Neiharlingersielas zvejnieku apvienība ir lielākā, kura apvieno garneļu zvejniekus Vācijā. Apvienības ražotne apstrādā 65% no Vācijā nozvejoto Ziemeļjūras garneļu apjoma. Kooperatīvā noteicēji ir paši zvejnieki, kuri vienojas par cenu, kādu viņi saņem par garnelēm.
Nesen kooperatīvā uzstādītas ar ES atbalstu iegādātas garneļu šķirošanas (sijāšanas) iekārtas, kas tās sašķiro trīs kvalitātes kategorijās. Garneles tiek šķirotas atbilstoši izmēram – par lielākā izmēra garnelēm zvejnieki saņem 9 eiro, vidējā izmēra – 6,25 eiro un par maza izmēra – 5,50 eiro kilogramā. Garneles pārdod uzpircējam Holandē, kas apvienībai par garneļu šķirošanu piemaksā 45 centus par katru kilogramu.
Tirgū vidēji nelobītas garneles maksā 12 eiro/kg, bet lobītu Ziemeļjūras garneļu cena var sasniegt pat 90 eiro/kg. Garneles Holandes iepircējs ved lobīšanai uz Maroku un citām zemā darbaspēka valstīm.
Kooperatīvam papildu ieņēmumus dod turpat līdzās esošais apģērbu un suvenīru veikals, kur iegādājami jūras tematikas apģērbi un suvenīri, kā arī restorāns un veikals, kurs iegādājama dažāda veida zivju produkcija un citas pārtikas preces.
Pēc ražotnes apmeklējuma kooperatīva kapteinis Manfrēds Gekens aicināja izbraucienā ar viņa krabju zvejas kuģi, kas šobrīd pielāgots arī tūristu izvadāšanai jūrā. Ņemot vērā sarūkošās garneļu zvejas iespējas aizvien vairāk zvejnieku pievēršas tūristu vadāšanai pa Vatu jūru, kam raksturīgi izteikti paisumi un bēgumi. Tūristiem ir iespēja doties roņu vērošanas tūrēs, un šo dzīvnieku kolonijas pie Frīzu salām ir lielas. Zvejnieki demonstrē arī garneļu zvejas procesu un iepazīstina braucējus ar nozvejoto lomu, kurā mēdz būt ne tikai garneles, bet arī krabji, gliemenes, sīkas zivis.
Pēc brauciena ar kuģi pilsētas birģermeistars Petersa kungs aicināja mūsu zvejniekus uz launagu – tasi Austrumfrīzijas tējas un kūkām. Launaga laikā gan birģermeistars, gan pieaicinātais pilsētas ekonomikas un tūrisma aģentūras pārstāvis iepazīstināja ar tūrisma stratēģiju, kas pamatā balstās uz reģionam vērtībām – pirmkārt Vatu jūru un zvejniecību. Petersa kungs uzsvēra, ka pilsēta ceļotājus piesaista ar sakoptību un tīrību un tikai šai mazajai pilsētiņai raksturīgo mazo ostiņu, kurā bāzējas nelieli zvejas kuģi.
Diemžēl zaļā kursa politika un vēja parku attīstība, ka arī diskusijās valdības līmenī par mazapjoma garneļu zvejas liegumu piekrastē no 2030. gada ievērojami samazinājis zvejas kuģu skaitu arī Neiharligersielā. Kā skaidro ekonomikas un tūrisma aģentūras pārstāvis, lai garantētu tūristiem tik iecienīto zvejas kuģu atrašanos ostā, aģentūra pat iegādājusies trīs kuģus. Tie gan šobrīd stāvot neizmantoti, jo neesot zvejnieku, kas ar tiem varētu kuģot.
10. septembris. Timmendorfa
Pēdējā pieredzes apmaiņas diena tika pavadīta Baltijas jūras pusē, kurortpilsētā Timmendorfā Šlēzvigas-Holšteinas pavalstī, kur mūs uzņēma vietējās FLAG grupas vadītājs, pensionētais ostas pārvaldnieks Svens Oldhofs. Viņa pārziņā ir vietējās zvejniecības un mazo uzņēmumu saglabāšana un attīstība, piesaistot ES LEADER finansējumu.
Oldhofa kungs aicināja mūsu zvejniekus izbraucienā ar zvejas kuģi pa Timmendorfas līci, kura laikā tika izraudzīti nelieli murdi. Tajos lielā daudzumā bija cimdiņkrabji, arī garneles, zutis, plekstes un pat viens lucītis un jūraszvaigzne. Kuģis ir pielāgots tūristu vadāšanai, tas nozīmē – pietiekami liels skaits soliņu, kur braucējiem apsēsties, kā arī īpaša kaste ar ūdeni uz klāja, kurā tiek ievietotas nozvejotās zivis ar kurām mēdz iepazīstināt brauciena dalībniekus.
Svens stāsta, ka šādi izbraucieni ar zvejas kuģiem tūristiem vēl pirms 10 gadiem nebija iespējami, jo tas bija aizliegts. Tomēr sarūkot zvejas iespējām, izveidots regulējums, kas šādu papildu piepelnīšanās iespēju zvejniekiem atļauj, un tā kļuvusi par vērā ņemamu zvejnieku ieņēmumu avotu.
Vaicāts par kontrolēm un zvejas uzskaiti, Svens skaidro, ka joprojām nozvejotais loms tiekot fiksēts papīra formātā. Tomēr sākot no nākamā gada, stājoties spēkā ES kontroles regulas papildinājumiem, elektroniskais formāts būšot obligāts, tāpat arī obligāta būšot elektroniskā ziņošana par zvejas rīku ievietošanu un izņemšanu. Šādas prasības zvejnieki vērtē kā pārspīlētas. Mazajai piekrastes zvejniecībai tas nekādi nepalīdzēšot, jo jau šobrīd nozare saskaras ar paaudžu nomainās problēmām.
Svens Oldhofs atradīja arī īpašu piņģeri, jokojot, ka tas domāt roņu atbaidīšanai. Bet darbojoties tikai uz veseliem roņiem. Tā kā roņi pamatā slimojot ar kurlumu, tad uz tiem piņģeris neiedarbojoties. Ja nopietni – ar piņģeriem zvejniekus projekta ietvaros apgādājusi federālās valdības institūcijas, to mērķis ir cūkdelfīnu atbaidīšana. Svens gan saka, ka cūkdelfīni Timmendorfas līcī neesot manīti.
Vietējā pašvaldība arī šeit uzskata, ka zvejniecība ir viens no tūrisma piesaistes elementiem – ostas teritorija ir brīvi pieejama cilvēkiem, tajā atrodas krodziņi un veikali, ir vairākas piestātnes, no kurām tūristiem ir iespējas doties izbraucienos zvejā.
Secinājumi
- Vācijas ziemeļdaļā piekrastes zvejnieki pamatā apvienojušies ražotāju organizācijās jeb kooperatīvos, kas nodrošina loma savākšanu, apstrādi un tirdzniecību. Šādu kooperatīvu blakus ieņēmumus veido tūrisms no ieņēmumiem turpat līdzās izveidotos krodziņos un veikalos. Tajos var iegādāties dažādi sagatavotu gan pašu kooperatīva zvejnieku lomu, gan importēto produkciju. Tādējādi zvejniekiem ir garantēta iespēja pārdot lomu un gūt labākos iesējamos ieņēmumus no tā. Ar realizāciju nodarbojas kooperatīva darbinieki, kas dažkārt ir arī paši zvejnieki.
- Piekrastes tūrisma veicināšanā liela loma ir pašvaldībām, pie kurām ir izveidotas ekonomiskās attīstības un tūrisma aģentūras. Apzinoties, ka zveja un zivis (jūras veltes) ir viens no galvenajiem tūristus piesaistošajiem elementiem, šīs aģentūras rūpējas par zvejniecības tēlu, sadarbībā ar biedrībām un uzņēmējiem veidojot gan īpašas vietas iepazīstināšanai ar zvejniekiem un zivju ēdieniem (Zivju ēdienu studija, 360 grādu filmu demonstrēšana, ostas teritoriju uzturēšana, dažādi informatīviem elementi – skatu kartītes, bukleti, informatīvie steni).
- Bremerhāfenas Zivju ēdienu studija ir tūristu un arī vietējo cilvēku ļoti iecienīta, jo profesionāļu vadībā ir iespējams apgūt ne tikai zivju tīrīšanas, filetēšanas un gatavošanas prasmes, bet noskaidrot arī citas ar zivju pagatavošanu saistītas nianses (svaiguma noteikšana, zivju sezonas, saderība ar garšvielām utt). Šādas meistarklases, kura noslēgumā iespējams arī nogaršot pagatavoto, noteikti veicina zivju izmantošanu ikdienas uzturā.
- Zvejas tūrismam jau vairākus gadu Vācijā dota zaļā gaisma – grupām ir iespēja doties jūrā kopā ar zvejniekiem, kur tiem tiešā veidā ir iespējams parādīt zvejas prasmes un iepazīstināt ar lomu. Braucieni notiek ar nelieliem kuģīšiem, kas no drošības aspekta ir pietiekami labi aprīkoti. Latvijā piekrastes zveja pamatā notiek ar atvērtām laivām līdz 8 m garumam, līdz ar to ir jāvērtē iespēja zvejas tūrismu attīstīt, izmantojot otru laivu, kas dodas līdzi zvejnieka laivai, no kuras tad tūristi varētu vērot zvejnieka darbu.
- Faktiski visās apmeklētajās piekrastes pilsētās nācās dzirdēt par ievērojamo zvejnieku un zvejas kuģu skaita samazinājumu, turklāt vēja parku attīstība kaitē zvejas darbībām, jo to tuvumā tā nav ļauta, turklāt dzirdējām arī viedokli, ka tie nenāk par labu zivju resursiem. Vienlaikus tieši jūra, kuģi, zvejnieki un zivis ir tas elements, kas piesaista tūristus. Lai nodrošinātu pilsētām jūras un zvejas ostu tēlu, pašvaldības aizvien vairāk iegulda attiecīgos vides un atpūtas elementos, savukārt zivju produkciju nākas aizvien vairāk ievest no tām valstīm, kur nav tik stingru kontroles un uzskaites sistēmu, pamatā – no Islandes un Norvēģijas. Šis būtu jāņem vērā Latvijā, kur vēl zvejnieki ir saglabājušies un attiecīgi var nodrošināt patiesu un autentisku tūrisma piedzīvojumu.
Pieredzes apmaiņas apskatu sagatavoja Iveta Tomsone un Gundega Larsena.