Lasis jeb Atlantijas lasis (Salmo salar) ir lašu dzimtas (Salmonidae) liela auguma zivju suga, kas pieder Atlantijas lašu ģintij (Salmo).

Baltijas jūras aristokrāts lasis ir ceļotājzivs-vienpatis, kas dzimst upēs, dzīvo jūrā un nārstot dodas atpakaļ uz upi. Pieaudzis lasis diennaktī spēj pārvietoties līdz pat 100 km lielos attālumos. Dzīvo līdz 10 gadu vecumam. Zvejot to atļauts tikai kā piezveju, ierobežotos daudzumos un uz tā zveju attiecas nopietni liegumi, tādēļ jo sāpīgāk zvejniekam ir noraudzīties uz roņu noplēstiem lašiem tīklos. Pieaugošā un nekontrolētā roņu populācija ir liels apdraudējums lašu skaitam Baltijas jūras un Rīgas līča Latvijas piekrastei.

Lasis ir anadroma zivs, kas nozīmē, ka lielāko daļu sava mūža tas pavada sālsūdenī, bet vairoties dodas iekšzemes saldūdens upēs. Tā nārsts notiek zīmīgās , straujās un krāčainās upēs, tā saucamās lašupēs, kas saistītas ar jūru vai ar lielu ziemeļu ezeru sistēmu, kuru ūdens temperatūra ir 2—8°C . Lai dotos nārstot, lasis migrē līdz 3000 km tālas distances, tā pārvietošanās ātrums migrācijas laikā ir 100 km diennaktī. Ikri un lašu kāpuri attīstās saldūdenī, un, sasniedzot zināmu attīstības pakāpi, tie atgriežas jūrā. Lai izdzīvotu, lasim sālsūdens nav obligāti nepieciešams. Ir zināmas vairākas ziemeļu iekšzemes populācijas, kuras mājo lielos ezeros un ir izolētas no jūras. Saldūdens formu sauc par ezera lasi. Toties tam ir nepieciešams tīrs, auksts ūdens. Lasis ir jutīgs pret ūdens piesārņojumu.

Izplatība

Lasis mājo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un ar to saistītās jūrās un upēs Eiropā un Ziemeļamerikā. Cilvēki Atlantijas lasi ir introducējuši arī Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrastēs.

Latvijā

Laša dabīgais izplatības areāls ietver arī Baltijas jūru. Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju, jo tā migrācija ārpus Baltijas jūras nav novērota. Nārstot upēs tas ienāk laikā no oktobra līdz novembrim, kad ūdens temperatūra ir 0°—8 °C. Nārsta dziļums ir no 25 cm līdz 3 m. Latvijā lašupju saraksts ietver aptuveni 100 upes un upītes, taču laši nārsto tikai lielākajās upēs, kā Daugava, Gauja, Venta, Salaca un šo upju pietekās. Kopumā Latvijā dabiskais nārsts konstatēts 10 upēs. Lasis Latvijā tiek arī mākslīgi pavairots jau kopš 1885. gada. No septembra līdz janvārim ir aizliegts ķert savvaļas lašus.

Izskats

Lasis ir slaids, ar nedaudz no sāniem saplacinātu ķermeni. Mute ar asiem un lieliem zobiem, kas vērsti uz priekšu. Kā visām lašveidīgajām zivīm tam ir taukspura. Raksturīga pazīme – augšžokļa gali sniedzas līdz acs aizmugurējai malai. Laša mugura ir zaļgani vai zilgani pelēka, sāni un vēders sudrabains. Uz sāniem, galvenokārt virs sānu līnijas, nelieli x—veida, melni plankumiņi. Uz muguras spuras nekad nav plankumiņu, toties visas spuras ir ierāmētas ar melnu līniju. Pieaudzis lasis ir liela zivs. Lielākie tēviņi var sasniegt 150 cm garumu, mātītes 120 cm, tā maksimālais svars 39 kg.

Pirms nārsta tēviņiem ķermenis kļūst tumši zaļģans, ar sarkaniem plankumiem, un tā apakšžoklis kāšveidīgi izliecas. Upes perioda lašu mazuļi izskatās atšķirīgi no saviem vecākiem, tie vairāk atgādina foreli. Tiem ir samērā lieli tumši zili un sarkani plankumi. Paaugoties tie iegūst sudrabainu zvīņojumu līdzīgu kā pieaugušajiem lašiem. Pēc sudrabošanās laša mazuļos pamostas migrācijas instinkts.

Valda uzskats, ka upes prioda mazie laši ir teritoriāli. Ir reizēm novērots, ka tie apsargā savu teritoriju. Jaunie laši bieži veido grupas, reizēm tie viens pret otru izturas agresīvi, bet to sociālā hierahija līdz šim nav izprasta. Atlantijas lasis ir agresīvāks nekā citas lašu sugas, turklāt pret dažām zivju sugām tie izturas agresīvāk, nekā pret citām. Ir novērots, ka tas īpaši mēdz uzbrukt karaliskajam lasim un kižučam.

Kad var nozvejot?

Mazāk – maijs, jūnijs, jūlijs, augusts, septembris. Lielāka iespēja ledu periodā februārī, martā, kad piekrastē mazāk roņu

Zvejas liegums

Rīgas līcī piekrastes zvejas lieguma periods ir no 16. aprīļa līdz 15. maijam un no 1. oktobra līdz 15. novembrim.