Reņģe jeb Baltijas silķe (Clupea harengus membras) ir Atlantijas siļķes (Clupeidae) pasuga, kas mājo Baltijas jūrā. Izšķir rudenī un pavasarī nārstojošas populācijas, kuras attiecīgi iedala vairākās jūras un līču populācijās. Rudenī nārstojošās populācijas galvenokārt mājo Baltijas jūras rietumos un dienvidos, bet pavasara populācijas austrumos un ziemeļos, lai gan populācijas savstarpēji plaši pārklājas.

Šī ir mūsu tautas zivs. Neliela izmēra, sudraba krāsas zivs ar tumši zilu muguras daļu. Reņģes ir bara zivis, kas īpaši pavasaros un rudeņos intensīvi migrē nelielu apgabalu ietvaros, tā, it kā tās būtu nemierīgas, taču tas ir bara, nārsta un apetītes instinkts. Nārsts notiek no aprīļa līdz jūnijam un tieši tad to koncentrācija piekrastes ūdeņos ir vislielākā. Reņģe ir nozīmīgākā zvejas zivs Latvijas piekrastē, taču uz to arī var attiekties liegums, kas iestājas brīdī, kad sasniegts zvejas kopējais limits.

Reņģe ir Igaunijas nacionālā zivs.

Latvijā

Reņģe ir nozīmīgs zvejas objekts visām Baltijas jūras valstīm. To resursi Baltijas jūras centrālajā daļā, Botnijas un Somu jūras līcī šobrīd ir zemā, bet stabilā līmenī.

Izskats

Reņģe ir vidēja izmēra, sudrabaini mirdzoša, nedaudz sāniski saplacināta zivs. Parasti tā ir 15—20 cm gara un sver 25—75 g, bet var sasniegt 40 cm garumu un 1 kg masu. Lielākā zināmā reņģe ir svērusi 1,5 kg. Tā bijusi noķerta 1959. gadā Somu jūras līcī.

Reņģei ir viena muguras spuru (taukspuras nav). Astes spura šķelta. Ķermenis klāts ar viegli zūdošām, cikloīdām zvīņām. Vēders ieapaļš, bez asa ķīļa (taustot gluds). Sānu līnijas nav. Lemeškauls bez zobiem. Mugura tumši zila, sāni sudrabaini. Vēdera spura vienā līmenī vai aiz muguras spuras. Purna daļa pagarināta un, salīdzinot ar brētliņu, šķautņaina. Augšlūpa noapaļota, bez šķēluma, ķermenis bez tumšiem plankumiem. Tai ir lieliska dzirde, un tā ir izcila peldētāja ar spēju veikt asus un ātrus manevrus.

Uzvedība

Reņģes ir pelaģiskas (jūras) zivis. Nārsto jūras piekrastes sēkļos, bet pēc nārsta aizceļo tālu no krasta un izklīst mazākos baros. Dažreiz nelieli reņģu bariņi ieklejo piejūras upēs un ezeros. Var veidot arī lielus barus. Pavasarī un vasaras sākumā raksturīgas intensīvas diennakts vertikālās migrācijas. Diennakts gaišo laiku reņģe pavada dziļumā, naktī paceļoties augšup.

Ziemā parasti uzturas 70—100 m dziļumā, ar ūdens temperatūru 3—5°C. Pavasarī un vasarā pieaugušās zivis pārvietojas uz 50—80 m dziļām vietām, bet Rīgas līcī uz 30—50 m dziļumu. Tur koncentrējas un tad migrē uz nārsta vietām. Rudenī atkal atgriežas dziļākos ūdeņos. Līdz 12 cm gari mazuļi migrē uz virsējiem, sasilušajiem ūdens slāņiem.

Kad var nozvejot?

Ar stāvvadiem aprīlis, maijs, jūnijs, ar tīkliem praktiski visu gadu

Zvejas liegums

Zvejā ar reņģu tīkliem lieguma nav.