Sudrabkarūsa jeb sudrabainā karūsa (Carassius gibelio) ir karpu dzimtas (Cyprinidae) saldūdens zivs, kas plaši sastopama Eirāzijā. Nesenā pagātnē, līdz 2005. gadam, sudrabkarūsa tika sistematizēta kā zelta karūsas pasuga — Carassius auratus gibelio, bet mūsdienās tā izdalīta kā atsevišķa suga.

Izplatība

Par sudrabkarūsas dabīgo izplatības areālu tiek uzskatīts reģions no Centrāleiropas līdz Sibīrijai (ir zinātnieki, kas uzskata, ka sudrabkarūsa Eiropā ievesta no Austrumāzijas). Nav sastopama savvaļā Baltijas jūras ziemeļu reģiona upju baseinos, Islandē, Īrijā, Skotijā un Vidusjūras salās. Pēdējās desmitgadēs sudrabkarūsa sākusi dzīvot Baltijas jūras piekrastes viegli sāļajos ūdeņos, tādējādi tā sasniegusi arī Somijas upes. Līdzīgi kā parastā karpa, sudrabkarūsa tiek audzēta zivsaimniecībās visā pasaulē.

Latvijā

Sudrabkarūsa Latvijā ievesta 1948. gadā. Līdz 1990. gadam tā ielaista vairāk nekā 181 ezerā un daudzās citās ūdenstilpēs. Palu laikā no dīķsaimniecībām mēdz nonākt ar tām savienoto upju baseinos. Vairākos ezeros un citās ūdenstilpēs izveidojušās savvaļas populācijas. Latvijā pēc karūsas tā ir otra izturīgākā zivju suga attiecībā pret skābekļa trūkumu ūdenstilpē.

Izskats

Sudrabkarūsa ir neliela vai vidēji liela saldūdens zivs. Tās garums var sasniegt 50 cm, svars 3,2 kg, bet parasti tā ir 10—35 cm gara. Latvijā sudrabkarūsas ir mazākas un izaug līdz 34 cm, sasniedzot 1,7 kg svaru. Ķermenis sudrabkarūsai ir samērā augsts, no sāniem saplacināts. Mute vērsta uz priekšu vai nedaudz uz augšu. Pie mutes, atšķirībā no karpas, karūsai taustekļu nav. Mugura zaļganpelēka, sāni un vēders parasti sudrabaini līdz melnīgsnēji. Muguras spuras un anālās spuras pēdējais nezarotais stars ar zobiņiem. Spuras pelēcīgas. Zvīņas lielas, un uz viduslīnijas ir 27—32 zvīņas. Pirms nārsta tēviņiem uz žaunu vākiem izveidojas nārsta kārpiņas.