Taimiņš (Salmo trutta) ir lašu dzimtas (Salmonidae) zivju suga, kas pieder Atlantijas lašu (Salmo) ģintij. Angļu valodas ietekmē taimiņu bieži mēdz saukt par jūras foreli (sea trout).

Taimiņam ir 3 pasugas un nominālpasugai ir 3 morfas: divas saldūdens morfas — strauta forele (Salmo trutta m. fario) un Eiropas ezera forele (Salmo trutta m. lacustris), kuras mājo tikai saldūdenī, un anadromā morfa — taimiņš (Salmo trutta m. trutta), kurš ir migrējošs un periodiski dzīvo vai nu jūrā un okeānā, lai barotos, vai saldūdenī, lai nārstotu.

Eiropas ezera forele, kas mājo ezeros, arī ir migrējoša morfa, kas nārstot dodas uz upēm, lai gan nārstošana novērota arī seklākās ezeru piekrastēs. Būtu jāatzīmē fakts, ka okeānā dzīvojošais taimiņš nārsta laikā mīt vienās un tajās pašās upītēs, kurās mājo strauta forele. Abas morfas ir ģenētiski vienādas, bet zinātniekiem nav izskaidrojuma, kādēļ viena morfa nekad nepamet saldūdeni, bet otra migrē uz jūru.

Dzīves paradumi taimiņam ir tieši tādi kā lasim, uzturas pārsvarā viens, dzimst un aug upē, dzīvo jūrā, nārstot atgriežas upē. Arī vizuāli šīs divas zivis daudz neatšķiras, tomēr ir pazīmes, pēc kā tos atšķirt – taimiņam astes spura ir ar mazāku liekumu nekā lasim, taimiņam augšžokļa gals sniedzas aiz acs aizmugurējās malas, lasim – sakrīt ar acs aizmugurējo malu, taimiņam uz ķermeņa ir vairāk tumšo plankumu. Lasis sasniedz lielākus izmērus kā taimiņš. Uz taimina zveju attiecas tie paši ierobežojumi, kas laša gadījumā.

Izplatība

Taimiņa dabīgais izplatības areāls saistīts ar Eiropu, Ziemeļāfriku un Āzijas rietumiem, bet tas veiksmīgi introducēts gandrīz visur pasaulē.

Taimiņa dabīgais izplatības areāls aptver Eiropas Atlantijas un Ziemeļu ledus okeāna piekrastes un saistīto jūru krastus, sākot ar Norvēģijas ziemeļiem un Krievijas Balto jūru un beidzot ar Atlasa kalniem Ziemeļāfrikā. Izplatības areāla rietumu robeža sasniedz Islandi, bet austrumu robeža sasniedz Arāla jūru un Amudarjas baseinu Afganistānā un Pakistānā.

Taimiņš mājo arī Latvijas jūras piekrastē. Lai nārstotu, tas ienāk upēs. Latvijā sastopama arī taimiņa saldūdens morfa — strauta forele. Strauta forele un ezera forele mājo Eiropas iekšzemes baseinos, īpaši bieži strauta foreles sastopamas kalnainu apvidu avotos.

Izskats

Taimiņa ķermenis ir slaids, no sāniem nedaudz saplacināts. Mute liela, ar asiem zobiem, vērsta uz priekšu, augšžokļa gali sniedzas aiz acu aizmugurējās malas. Mugura zilganpelēka vai zeltaini brūna, sāni un vēders sudrabains. Uz sāniem virs un zem sānu līnijas nelieli, melni x-veida plankumi. Uz muguras spuras un astes spuras augšdaļas melni plankumiņi. Taimiņam līdzīgi kā lasim ir taukspura. Mazuļu taukspura ir oranža vai ar sārtu galu.

Saldūdens morfas visu dzīvi pavada saldūdenī, bet anadromā morfa galvenokārt mājo jūrā un okeānā, ierodoties upēs uz nārstu. Pirmo reizi nārstot taimiņš dodas 1—7 gadu vecumā. Anadromās morfas mazuļi upēs pavada 1—7 gadus (Latvijā vairums 2 gadus), līdz sasniedz 10—19 cm garumu.

Kad taimiņš no saldūdens nokļūst jūrā, tā organismā izmainās vielmaiņas procesi. Tas sāk medīt citas zivis un pārvietoties lielākos attālumos, lai gan pamatā tas uzturas piekrastē, ne tālāk kā 3 km no krasta. Taimiņam ir novērota līdz 600 km tāla migrācija no dzimtās upes ietekas. Taimiņa pārvietošanās ātrums ir apmēram 28 km diennaktī. Šī zivs ir vienpate un neveido barus.

Pieaugušie īpatņi jūrā barojas galvenokārt ar reņģēm un brētliņām, kā arī ar stagariem, salakām un citām nelielām zivīm un vēžveidīgajiem. Jūras apstākļos taimiņš strauji aug un pieņemas svarā. Turpretī saldūdens foreles, kas dzīvo upēs un ezeros, pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, kurus medī gan ūdenstilpes dibenā, gan uzlasa no ūdens virsmas. Tās barojas arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, vardēm, kurkuļiem un mazām zivtiņām.

Kad var nozvejot?

Marts, aprīlis, vasarā sastopami reti, septembrī

Zvejas liegums

Lasim noteikts zvejas lieguma periods no 1. oktobra līdz 15. novembrim.